Attieksme pret naudu Latvijas neatkarības periodā

Padomju laikos dzimušie un pilngadību sasniegušie piedzīvoja situāciju, kad darbs viņiem tiek nodrošināts. Darba vietu piešķīra valsts un strādāt varēja pat tie, kas laiku labāk veltīja skatoties grādīgajā pudelē. Līdz ar neatkarības atjaunošanu šāds scenārijs izzuda un katram pašam bija jādomā, kā nodrošināt sev materiālo labklājību, pārticību, vai vismaz izdzīvošanas iespējas. Papildus nācās secināt, ka visi iekrājumi, iespējams, pat, ka mūža ietaupījumi var izkūpēt vienā dienā. Valūtas reforma, kas noteica, ka  padomju rubļi tiek pielīdzināti Latvijas rubļiem un vēlāk 200 Latvijas rubļi vienam latam noveda pie situācijas, ka nauda kļuva bezvērtīga.

Tie, kas bija paspējuši, ko lietderīgu iegādāties varēja būt priecīgi, bet pārēja saprata teiciena – Ko taupa taupītājs, to laupa laupītājs,  patieso dabu.

Jaunais režīms pārvērta naudu tukšos ziepju burbuļos, kā rezultātā daudzi bija spiesti sākt visu no jauna. Lielāko vilšanos piedzīvoja tie, kas bija sasnieguši jau 40 – 50 gadu un lielāku vecumu, jo viņiem vairs nebija laiks pielāgoties pārmaiņām. Cerētās vecuma pensijas vietā, kas agrāk bija 58 gadi tika atgūta sava valsts, bet uz pensiju nevarēja paļauties tās niecīgā apmēra dēļ.

No otras puses, apsviedīgi cilvēki, kas bija iekrājuši naudu un/vai prasmes uzsāka biznesu pērc-pārdod stilā un drīz jau sāka parādīties pirmie bagātnieki, kuriem gan bija jāsacenšās ar kriminālo aprindu vēlmi šo turību pārņemt savā īpašumā. Visi šie procesi neglābjami noveda pie pārdomām par to, kāda ir naudas jēga, darba jēga un dzīves jēga. Padomju laikos pastāvošās krājkases Latvijas neatkarības periodā tika likvidētas, bet to vietā radās komercbankas, kas piedāvāja neticami augstus procentus pat noguldot naudu uz neilgu termiņu – 1 gads. Daļa šo banku, no kurām skaļākā bija Banka Baltija bankrotēja un noguldītāji savu naudu vairs neredzēja. Tas pamatīgi iedragāja uzticību banku sektoram, kas vēl vairāk pasliktinājās Krievijas krīzes laikā – 1998. gadā. Vēlāk situācija jau pamazām stabilizējās un dabūt aizdevumu varēja arī tie cilvēki, kam nebija sakari arī kredītiestādes filiāles vadītāju.

Latvijas iestāšanās ES padarīja Latviju par normālu, eiropeisku valsti, jo ES spiediena rezultātā tika ieviestas dažādas reformas, kas bez ES būtu praktiski neiespējamas vai vismaz prasītu nesalīdzināmi ilgāku laiku. Banku sektora uzraudzība gan nebija viena no šīm prioritātēm, kā rezultātā nerezidenti ļoti iecienīja Latvijā reģistrētās kredītiestādes, kā veidu, lai padarītu savu naudu juridiski tīru. Turpmākajos gados aizsākās mājokļu kreditēšanas bums, kā rezultātā mājokļu cenas Rīgā dažu gadu laikā nereti pieauga vairāk kā 5 – 10 reizes. Nekontrolēta cenu celšanās noveda pie burbuļa plīšanas, kura laikā bankas zaudēja vairākus simtus miljonus eiro, bet no Latvijas aizbrauca vairāki sitmti tūkstoši iedzīvotāju. Samazinoties banku aizdevumu pieejamībai, strauji uzplauka dažādu ātro kredītu kompānijas, kas piedāvāja aizņemties dažu minūšu laikā. Tam laikam tā bija fantastika, jo lielākā daļa banku naudu aizdeva ne ātrāk kā vienas nedēļas laikā, turklāt krīzes iespaidā bija kļuvšas ļoti konservatīvas. Viena no firmām savus pakalpojumus pat reklamēja kā – nauda aug kokos, lai arī vienīgais, kas tur patiešām aug bija Paradīzes ābols, kas bija šķietami salds, taču varēja novest arī pie nepatīkamām sekām. Tā daļa kredītņēmēju vēlāk attapās, ka cerēto labumu vietā ir iekļuvuši parādos līdz ausīm, jo procenti šādiem pakalpojumiem nereti pārsniedza jebkāda veselā saprāta robežas.

Interesanti, ka sākotnēji sms kredītu firmām nebija nekādi ierobežojumi, jo niša bija jauna. Vēlāk, pieaugot protestiem pret iespējām aizdot naudu jauniešiem, kontrole kļuva stingrāka un gandrīz visi uzņēmumi atteicās no aizdevumu piešķiršanas tikko pilngadību sasniegušiem jauniešiem. 2015. gadā tirgū tika ieviests arī jauns finanšu pakalpojums – kredītlīnija, kas fundamentāli pārmainīja situāciju, ļaujot maksāt mazākus procentus un tērēt krietni mazāk nekā pirms tam. Tiesa, lai saņemtu kredītlīniju tika izvirzīti stingrāki kritēriji, kas nebanku aidevējiem jau lika konkurēt ar kredītiestādēm, bet rezultātā ieguvējs bija patērētājs, kas varēja iegūt lētāku un kvalitatīvāku pakalpojumu. Reaģējot uz notiekošo komercbankas uzsāka slēptu cīņu pret šo finanšu sektoru, lai padarītu aizdevumu izsniegšanu mazāk izdevīgu, kā rezultātā tika pieņemti dažādi likumi, kas vēl vairāk ierobežoja peļņas iespējas šajā tirgus segmentā. Neskatoties uz to, kreditori atrada daudzus inovatīvus veidus, kā nodrošināt sev pienācīgus peļņas rādītājus. Latvietis parastais šajā brīdī vērsa dūri pret debesīm un runāja par ofšoru kaitīgo ietekmi un to, ka šie paši ofšori patiesībā pieder latvju bālēliņiem. Varētu teikt, kur aitas, tur cirpēji, taču ir skaidrs, ka valstij būtu jāiejaucas un jāagprūtina naudas aizdošanas iespējas internetā. Pretējā gadījumā paaudze, kas uzskata, ka nauda aug kokos, ir infantila un dzīvo pie vecākiem var ievest sevi lielā postā, pašiem to nemaz neapjaušot. Kredītvēstures sabojāšana šajā kontekstā ir tikai viens no mazākajiem ļaunumiem. Daudz sliktāk ir, kad cilvēks, vēloties atmaksāt parādus, ir spiests braukt prom no valsts. Nodzīvojot ārzemēs pāris gadus viņš saprot, ka arī svešumā var dzīvot, turklāt alga ir lielāka un atpakaļ nemaz nebrauc.