Maisam gals vaļā

20. gs. bija lielu ģeopolitisko un vēsturisko pārmaiņu laiks. Eiropā notika daudzu jaunu nācijvalstu veidošanās, izira impērijas, notika 2 Pasaules kari, kolonijas atguva neatkarību, notika industrializācija un datorizācija. Redzējām aristokrātijas norietu un tirgoņu globālu uzvaras gājienu. ASV no reģionālas varas kļuva par globālu hegamonu. Lai arī pārmaiņas bijušas ļoti ievērojamas, tomēr būtu maldīgi pieņemt, ka 21. gs varētu būt savādāks. Jā, mums vairs nav aristokrātija, taču ir vairāk kā skaidrs, ka ASV vairs nespēs saglabāt savu globālās lielvaras statusu un pieaugot citu valstu varenībai būs spiesta atvilkties atpakaļ uz savām robežām. To veicinās gan Ķīnas, gan citu BRIC valstu varenības pieaugums, pie nosacījuma, ka nenotiks globāli stratēģiskie satricinājumi, kurus iepriekš paredzēt diemžēl nav iespējams, lai kā gribētos.

Latvijai 20. gs atnesa ļoti būtiskas pārmaiņas. Mēs ieguvām neatkarību, to zaudējām un 50 gadus vēlāk atkal ieguvām. Iepriekš vēstures gaitā Latvija kā suverēna valsts nekad nebija bijusi un arī izpratne par savu piederību konkrētai valstij nebija izveidojusies. Ar jaunlatviešu, jaunās strāvas un izglītošanas palīdzību mums izdevās uzbūvēt latvietību ķieģelīti pa ķieģelītim. Šodien nacionālisms skaitās ierasta parādībā, bet vēl pirms 200 gadiem cilvēki sevi asociēja ar pagastu un novadu, nevis valsti (vismaz Latvijā). Lielajās vastīs situācija bija savādāka, taču pat Vācijā nācijas veidošana bija garš un ilgstošs process, kura laikā daudzas minoritātes zaudēja savu identitāti un tika sapludinātas vienotā Vācijas federatīvā katlā. Latvijas vienīgā iespēja paglābties no šāda katla ir mierīga līdzpastāvēšana ar lielākiem etnosiem, kas, lai arī līdzīgi, tomēr ir pietiekami atšķirīgi, lai mēs nevēlētos ar tiem pilnībā saplūst.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *