Internetā publicēti čekas maisi

2018. gada 20. decembrī publicēti bijušie VDK jeb čekas maisi. Tajos ir palikusi daļa no informācijas, kas palika Latvijā pēc tam, kad VDK pameta Latviju. Pilnie čekas maisi joprojām atrodas Krievijā un tā nav gatava tos labprātīgi atdot Latvijai. Pastāv uzskats, ka Krievija turpina izmantot savus “bijušos” čekistus savu mērķu sasniegšanai.

Rezultātā ir skaidrs, ka lielākā daļa bijušo čekistu šajos maisos nebūs, bet atradīsim daudzus mazus gariņus vai arī tos, kas Krievijai vairs nebūs likušies interesanti. Vairākus gadus atpakaļ Godmanim bija tiesas process, kurā sprieda, vai viņš bija čekists. Lai kāds arī nebūtu lēmums pirms pāris gadiem atklājās, ka visi tiesā iesniegtie pierādījumi ir pazuduši. Interesanti, vai tā bija tiesu sistēmas nolaidība vai apzināta darbība. To mēs uzzināsim tikai pēc kādiem 50 gadiem, kad nevienam veco laiku varoņi vairs nebūs svarīgi.

Ja vēlaties iepazīties ar čekas maisiem, ielūkojieties Latvijas arhīvu speciālizveidotajā mājaslapā – KGB Arhīvi. Lielākā daļa dokumentu ir rokrakstā un krievu valodā, kas apgrūtina to lasīšanu. Visi dokumenti ir publicēti kā attēli vai .pdf formātā. Plānots, ka 2019. gada janvārī mājas lapa tiks papildināta ar jaunu informāciju. Ziemassvētku laikā Latvijas arhīva darbinieki atpūšas 🙂

Attieksme pret naudu Latvijas neatkarības periodā

Padomju laikos dzimušie un pilngadību sasniegušie piedzīvoja situāciju, kad darbs viņiem tiek nodrošināts. Darba vietu piešķīra valsts un strādāt varēja pat tie, kas laiku labāk veltīja skatoties grādīgajā pudelē. Līdz ar neatkarības atjaunošanu šāds scenārijs izzuda un katram pašam bija jādomā, kā nodrošināt sev materiālo labklājību, pārticību, vai vismaz izdzīvošanas iespējas. Papildus nācās secināt, ka visi iekrājumi, iespējams, pat, ka mūža ietaupījumi var izkūpēt vienā dienā. Valūtas reforma, kas noteica, ka  padomju rubļi tiek pielīdzināti Latvijas rubļiem un vēlāk 200 Latvijas rubļi vienam latam noveda pie situācijas, ka nauda kļuva bezvērtīga.

Tie, kas bija paspējuši, ko lietderīgu iegādāties varēja būt priecīgi, bet pārēja saprata teiciena – Ko taupa taupītājs, to laupa laupītājs,  patieso dabu.

Jaunais režīms pārvērta naudu tukšos ziepju burbuļos, kā rezultātā daudzi bija spiesti sākt visu no jauna. Lielāko vilšanos piedzīvoja tie, kas bija sasnieguši jau 40 – 50 gadu un lielāku vecumu, jo viņiem vairs nebija laiks pielāgoties pārmaiņām. Cerētās vecuma pensijas vietā, kas agrāk bija 58 gadi tika atgūta sava valsts, bet uz pensiju nevarēja paļauties tās niecīgā apmēra dēļ.

No otras puses, apsviedīgi cilvēki, kas bija iekrājuši naudu un/vai prasmes uzsāka biznesu pērc-pārdod stilā un drīz jau sāka parādīties pirmie bagātnieki, kuriem gan bija jāsacenšās ar kriminālo aprindu vēlmi šo turību pārņemt savā īpašumā. Visi šie procesi neglābjami noveda pie pārdomām par to, kāda ir naudas jēga, darba jēga un dzīves jēga. Padomju laikos pastāvošās krājkases Latvijas neatkarības periodā tika likvidētas, bet to vietā radās komercbankas, kas piedāvāja neticami augstus procentus pat noguldot naudu uz neilgu termiņu – 1 gads. Daļa šo banku, no kurām skaļākā bija Banka Baltija bankrotēja un noguldītāji savu naudu vairs neredzēja. Tas pamatīgi iedragāja uzticību banku sektoram, kas vēl vairāk pasliktinājās Krievijas krīzes laikā – 1998. gadā. Vēlāk situācija jau pamazām stabilizējās un dabūt aizdevumu varēja arī tie cilvēki, kam nebija sakari arī kredītiestādes filiāles vadītāju.

Latvijas iestāšanās ES padarīja Latviju par normālu, eiropeisku valsti, jo ES spiediena rezultātā tika ieviestas dažādas reformas, kas bez ES būtu praktiski neiespējamas vai vismaz prasītu nesalīdzināmi ilgāku laiku. Banku sektora uzraudzība gan nebija viena no šīm prioritātēm, kā rezultātā nerezidenti ļoti iecienīja Latvijā reģistrētās kredītiestādes, kā veidu, lai padarītu savu naudu juridiski tīru. Turpmākajos gados aizsākās mājokļu kreditēšanas bums, kā rezultātā mājokļu cenas Rīgā dažu gadu laikā nereti pieauga vairāk kā 5 – 10 reizes. Nekontrolēta cenu celšanās noveda pie burbuļa plīšanas, kura laikā bankas zaudēja vairākus simtus miljonus eiro, bet no Latvijas aizbrauca vairāki sitmti tūkstoši iedzīvotāju. Samazinoties banku aizdevumu pieejamībai, strauji uzplauka dažādu ātro kredītu kompānijas, kas piedāvāja aizņemties dažu minūšu laikā. Tam laikam tā bija fantastika, jo lielākā daļa banku naudu aizdeva ne ātrāk kā vienas nedēļas laikā, turklāt krīzes iespaidā bija kļuvšas ļoti konservatīvas. Viena no firmām savus pakalpojumus pat reklamēja kā – nauda aug kokos, lai arī vienīgais, kas tur patiešām aug bija Paradīzes ābols, kas bija šķietami salds, taču varēja novest arī pie nepatīkamām sekām. Tā daļa kredītņēmēju vēlāk attapās, ka cerēto labumu vietā ir iekļuvuši parādos līdz ausīm, jo procenti šādiem pakalpojumiem nereti pārsniedza jebkāda veselā saprāta robežas.

Interesanti, ka sākotnēji sms kredītu firmām nebija nekādi ierobežojumi, jo niša bija jauna. Vēlāk, pieaugot protestiem pret iespējām aizdot naudu jauniešiem, kontrole kļuva stingrāka un gandrīz visi uzņēmumi atteicās no aizdevumu piešķiršanas tikko pilngadību sasniegušiem jauniešiem. 2015. gadā tirgū tika ieviests arī jauns finanšu pakalpojums – kredītlīnija, kas fundamentāli pārmainīja situāciju, ļaujot maksāt mazākus procentus un tērēt krietni mazāk nekā pirms tam. Tiesa, lai saņemtu kredītlīniju tika izvirzīti stingrāki kritēriji, kas nebanku aidevējiem jau lika konkurēt ar kredītiestādēm, bet rezultātā ieguvējs bija patērētājs, kas varēja iegūt lētāku un kvalitatīvāku pakalpojumu. Reaģējot uz notiekošo komercbankas uzsāka slēptu cīņu pret šo finanšu sektoru, lai padarītu aizdevumu izsniegšanu mazāk izdevīgu, kā rezultātā tika pieņemti dažādi likumi, kas vēl vairāk ierobežoja peļņas iespējas šajā tirgus segmentā. Neskatoties uz to, kreditori atrada daudzus inovatīvus veidus, kā nodrošināt sev pienācīgus peļņas rādītājus. Latvietis parastais šajā brīdī vērsa dūri pret debesīm un runāja par ofšoru kaitīgo ietekmi un to, ka šie paši ofšori patiesībā pieder latvju bālēliņiem. Varētu teikt, kur aitas, tur cirpēji, taču ir skaidrs, ka valstij būtu jāiejaucas un jāagprūtina naudas aizdošanas iespējas internetā. Pretējā gadījumā paaudze, kas uzskata, ka nauda aug kokos, ir infantila un dzīvo pie vecākiem var ievest sevi lielā postā, pašiem to nemaz neapjaušot. Kredītvēstures sabojāšana šajā kontekstā ir tikai viens no mazākajiem ļaunumiem. Daudz sliktāk ir, kad cilvēks, vēloties atmaksāt parādus, ir spiests braukt prom no valsts. Nodzīvojot ārzemēs pāris gadus viņš saprot, ka arī svešumā var dzīvot, turklāt alga ir lielāka un atpakaļ nemaz nebrauc.

Tautas labklājība

Nevis slinkojot un pūstot, tautu augstā godā ceļ.
Nē, pie prāta gaismas kļūstot tauta zied un tauta zeļ.
Tauta zied un tauta zeļ.
Bet, kas lielīdamies tirgot, ved uz tirgu pelavas.
Tas kā pelas vējam kaisot zūd no ļaužu piemiņas.

Imantam Kalniņam 75

Kurš pārvalda Latvijas ekonomiku ?

Latvijas valsts neatkarība ir cieši saistīta ar Latvijas ekonomisko neatkarību. Lai arī globālajā, starptautiskās atkarības laikmetā par pilnīgu neatkarību nevar runāt, tomēr ir jāsaprot, ka valstī, kurā visa ražošanas un finanšu plūsmas pārvaldība pieder ārvalstniekiem reāla neatkarība nav iespējama. Tas, kam ir nauda, pasūta mūziku un diemžēl, atgūstot neatkarību, esam zaudējuši iespēju pasūtīt mūziku paši. Lai to reāli izdarītu, mums ir jāatgūst kontrole pār stratēģiski svarīgām nozarēm – kuģniecība, ostas, gāze, banku sektors, kā arī tādām peļņu nesošām jomām kā alkohola un tabakas industrija, azartspēles, vairumtirdzniecība. Eiropas Savienība, protams, apgalvo, ka valsts pārvalde pār šīm jomām nav vajadzīga, taču pat Somijā un Zviedrijā ir monopoltiesības uz alkoholu un tabakas pārdošanu. Valsts gūst resursus savu iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Par banku nozari vispār ir vajadzīga atsevišķa diskusija, jo tieši bankas nodrošina asinsriti uzņēmumiem, bet, ja tās nav gatavas kreditēt uzņēmumus, tad ir kā nevajadzīgs augonis, kas piezīdies ķermenim. 2015. gadā oficiāli banku sektors nopelnīja vairākus simtus miljonus eiro. Vismaz pusei no šīs peļņas būtu bijis jābūt Latvijas valsts peļņai, taču likvidējot vienīgo valstij piederošo banku – Hipotēku banka un pārdodot pārņemto Citadeli valsts ir palikusi ar garu degunu.

Mūsu valstī ir vajadzīgas pārmaiņas. Nav normāli, ka iedzīvotājiem ir jābrauc prom, lai nopelnītu cilvēka cienīgu algu, bet medicīna no bezmaksas ir kļuvusi par turīgo iedzīvotāju un vidusslāņa privilēģiju.

Maisam gals vaļā

20. gs. bija lielu ģeopolitisko un vēsturisko pārmaiņu laiks. Eiropā notika daudzu jaunu nācijvalstu veidošanās, izira impērijas, notika 2 Pasaules kari, kolonijas atguva neatkarību, notika industrializācija un datorizācija. Redzējām aristokrātijas norietu un tirgoņu globālu uzvaras gājienu. ASV no reģionālas varas kļuva par globālu hegamonu. Lai arī pārmaiņas bijušas ļoti ievērojamas, tomēr būtu maldīgi pieņemt, ka 21. gs varētu būt savādāks. Jā, mums vairs nav aristokrātija, taču ir vairāk kā skaidrs, ka ASV vairs nespēs saglabāt savu globālās lielvaras statusu un pieaugot citu valstu varenībai būs spiesta atvilkties atpakaļ uz savām robežām. To veicinās gan Ķīnas, gan citu BRIC valstu varenības pieaugums, pie nosacījuma, ka nenotiks globāli stratēģiskie satricinājumi, kurus iepriekš paredzēt diemžēl nav iespējams, lai kā gribētos.

Latvijai 20. gs atnesa ļoti būtiskas pārmaiņas. Mēs ieguvām neatkarību, to zaudējām un 50 gadus vēlāk atkal ieguvām. Iepriekš vēstures gaitā Latvija kā suverēna valsts nekad nebija bijusi un arī izpratne par savu piederību konkrētai valstij nebija izveidojusies. Ar jaunlatviešu, jaunās strāvas un izglītošanas palīdzību mums izdevās uzbūvēt latvietību ķieģelīti pa ķieģelītim. Šodien nacionālisms skaitās ierasta parādībā, bet vēl pirms 200 gadiem cilvēki sevi asociēja ar pagastu un novadu, nevis valsti (vismaz Latvijā). Lielajās vastīs situācija bija savādāka, taču pat Vācijā nācijas veidošana bija garš un ilgstošs process, kura laikā daudzas minoritātes zaudēja savu identitāti un tika sapludinātas vienotā Vācijas federatīvā katlā. Latvijas vienīgā iespēja paglābties no šāda katla ir mierīga līdzpastāvēšana ar lielākiem etnosiem, kas, lai arī līdzīgi, tomēr ir pietiekami atšķirīgi, lai mēs nevēlētos ar tiem pilnībā saplūst.