Tautas labklājība

Nevis slinkojot un pūstot, tautu augstā godā ceļ.
Nē, pie prāta gaismas kļūstot tauta zied un tauta zeļ.
Tauta zied un tauta zeļ.
Bet, kas lielīdamies tirgot, ved uz tirgu pelavas.
Tas kā pelas vējam kaisot zūd no ļaužu piemiņas.

Imantam Kalniņam 75

Kurš pārvalda Latvijas ekonomiku ?

Latvijas valsts neatkarība ir cieši saistīta ar Latvijas ekonomisko neatkarību. Lai arī globālajā, starptautiskās atkarības laikmetā par pilnīgu neatkarību nevar runāt, tomēr ir jāsaprot, ka valstī, kurā visa ražošanas un finanšu plūsmas pārvaldība pieder ārvalstniekiem reāla neatkarība nav iespējama. Tas, kam ir nauda, pasūta mūziku un diemžēl, atgūstot neatkarību, esam zaudējuši iespēju pasūtīt mūziku paši. Lai to reāli izdarītu, mums ir jāatgūst kontrole pār stratēģiski svarīgām nozarēm – kuģniecība, ostas, gāze, banku sektors, kā arī tādām peļņu nesošām jomām kā alkohola un tabakas industrija, azartspēles, vairumtirdzniecība. Eiropas Savienība, protams, apgalvo, ka valsts pārvalde pār šīm jomām nav vajadzīga, taču pat Somijā un Zviedrijā ir monopoltiesības uz alkoholu un tabakas pārdošanu. Valsts gūst resursus savu iedzīvotāju labklājības veicināšanai. Par banku nozari vispār ir vajadzīga atsevišķa diskusija, jo tieši bankas nodrošina asinsriti uzņēmumiem, bet, ja tās nav gatavas kreditēt uzņēmumus, tad ir kā nevajadzīgs augonis, kas piezīdies ķermenim. 2015. gadā oficiāli banku sektors nopelnīja vairākus simtus miljonus eiro. Vismaz pusei no šīs peļņas būtu bijis jābūt Latvijas valsts peļņai, taču likvidējot vienīgo valstij piederošo banku – Hipotēku banka un pārdodot pārņemto Citadeli valsts ir palikusi ar garu degunu.

Mūsu valstī ir vajadzīgas pārmaiņas. Nav normāli, ka iedzīvotājiem ir jābrauc prom, lai nopelnītu cilvēka cienīgu algu, bet medicīna no bezmaksas ir kļuvusi par turīgo iedzīvotāju un vidusslāņa privilēģiju.

Maisam gals vaļā

20. gs. bija lielu ģeopolitisko un vēsturisko pārmaiņu laiks. Eiropā notika daudzu jaunu nācijvalstu veidošanās, izira impērijas, notika 2 Pasaules kari, kolonijas atguva neatkarību, notika industrializācija un datorizācija. Redzējām aristokrātijas norietu un tirgoņu globālu uzvaras gājienu. ASV no reģionālas varas kļuva par globālu hegamonu. Lai arī pārmaiņas bijušas ļoti ievērojamas, tomēr būtu maldīgi pieņemt, ka 21. gs varētu būt savādāks. Jā, mums vairs nav aristokrātija, taču ir vairāk kā skaidrs, ka ASV vairs nespēs saglabāt savu globālās lielvaras statusu un pieaugot citu valstu varenībai būs spiesta atvilkties atpakaļ uz savām robežām. To veicinās gan Ķīnas, gan citu BRIC valstu varenības pieaugums, pie nosacījuma, ka nenotiks globāli stratēģiskie satricinājumi, kurus iepriekš paredzēt diemžēl nav iespējams, lai kā gribētos.

Latvijai 20. gs atnesa ļoti būtiskas pārmaiņas. Mēs ieguvām neatkarību, to zaudējām un 50 gadus vēlāk atkal ieguvām. Iepriekš vēstures gaitā Latvija kā suverēna valsts nekad nebija bijusi un arī izpratne par savu piederību konkrētai valstij nebija izveidojusies. Ar jaunlatviešu, jaunās strāvas un izglītošanas palīdzību mums izdevās uzbūvēt latvietību ķieģelīti pa ķieģelītim. Šodien nacionālisms skaitās ierasta parādībā, bet vēl pirms 200 gadiem cilvēki sevi asociēja ar pagastu un novadu, nevis valsti (vismaz Latvijā). Lielajās vastīs situācija bija savādāka, taču pat Vācijā nācijas veidošana bija garš un ilgstošs process, kura laikā daudzas minoritātes zaudēja savu identitāti un tika sapludinātas vienotā Vācijas federatīvā katlā. Latvijas vienīgā iespēja paglābties no šāda katla ir mierīga līdzpastāvēšana ar lielākiem etnosiem, kas, lai arī līdzīgi, tomēr ir pietiekami atšķirīgi, lai mēs nevēlētos ar tiem pilnībā saplūst.